Pēdējos gados pasaules lielākajās pilsētās arvien biežāk tiek ieviesti mākslīgā intelekta (MI) vadīti videonovērošanas sistēmas, lai uzlabotu sabiedrības drošību un aizsardzību. Šīs uzlabotās sistēmas izmanto mašīnmācīšanās algoritmus, kas reāllaikā analizē video straumes, ļaujot ātri un precīzi pamanīt neparastus uzvedības modeļus un potenciālas draudus. Salīdzinot ar tradicionālajām metodēm, MI novērošana būtiski uzlabo likumsargu spējas ātri reaģēt, novērst noziegumus un efektīvi risināt ārkārtas situācijas. MI vadīta videonovērošana ietver sarežģītu programmatūru, kas spēj atpazīt raksturlielumus, anomālijas un konkrētas darbības plašās vai pilsētas vidēs. Piemēram, šīs sistēmas var atpazīt aizdomīgu uzvedību, piemēram, ilgu uzturēšanos aizliegtos parkā vai telpās, bezsaimes paku vai strauju pulcēšanos, kas var norādīt uz nenoteiktu situations vai plānotu nemieru. Automatizējot plašu video datu uzraudzību, MI samazina atkarību no cilvēku darbiniekiem, kuri var būt ierobežoti uzmanības koncentrācijas vai video apjoma dēļ. Šī uzlabotā uzraudzība un straujā draudu atpazīšana var glābt dzīvības, samazināt noziegumu skaitu un uzlabot kopējo sabiedrības drošību. Daudzas pilsētas ziņo par pozitīviem rezultātiem kopš šo tehnoloģiju ieviešanas. Metropolitēniskās teritorijās MI vadīta novērošana ir palīdzējusi novērst teroristu uzbrukumus, atrast pazudušus cilvēkus un saīsināt reaģēšanas laiku kritiskās situācijās. Turklāt tā sniedz vērtīgu izlūkošanas informāciju proaktīvai policijai un kriminālistikas izmeklējumiem. Tomēr plašākai MI novērošanas izmantošanai ir izraisījusi debatēs, īpaši attiecībā uz privātumu un pilsoniskajām brīvībām.

Privātuma aizstāvji un pilsonisko tiesību grupas ir izsaukušas bažas par iespējamu masveida novērošanu, kas varētu apdraudēt indivīdu brīvības un anonimitāti publiskās vietās. MI spēja analizēt personīgo uzvedību, pārvietošanos un uzvedības modeļus raisa jautājumus par datu drošību, piekrišanu un ļaunprātīgas izmantošanas vai pārkāpumu riskiem no autoritāšu vai trešo personu puses. Likumdevēji risina šīs bažas, izstrādājot regulatīvos mehānismus, kas līdzsvaro drošību ar privātumu. Notiek sarunas par piemērotiem ierobežojumiem MI novērošanas izmantošanai, datu glabāšanas politikām, caurskatāmību un atbildības mehānismiem. Dažas valdības ieplāno likumdošanu, kas nosaka uzraudzības komisiju darbību, publisku uzraudzības praksi atklātībā un stingrus noteikumus, lai novērstu diskriminējošu profilingu vai mērķēšanu uz konkrētām grupām. Tehnoloģiju izstrādātāji arī strādā pie privātumu aizsargājošām funkcijām MI novērošanā, piemēram, anonimizācijas, datu minimizācijas un drošas datu glabāšanas risinājumiem, lai mazinātu riskus. Ētikas apsvērumi kļūst arvien būtiskāki sistēmu izstrādē un ieviešanā, nodrošinot, ka šīs tehnoloģijas kalpo sabiedrības interesēm, nesabojājot pamatbrīvības. MI integrācija videonovērošanā ir parādījusies kā paradigmas maiņa pilsētu drošības pārvaldībā, piedāvājot uzlabotu aizsardzību, vienlaikus provokatīvi pārbaudot sabiedrības normu attiecībā uz privātumu. Attīstoties tehnoloģijām, ir nepieciešama nepārtraukta sadarbība starp ieinteresētajām pusēm — likumsargiem, pilsonisko sabiedrību, tehnoloģiju izstrādātājiem un politiķiem —, lai maksimāli izmantotu priekšrocības un uzmanīgi pārvaldītu riskus. Nobeigumā, MI vadīta videonovērošana pārveido sabiedrības drošību, nodrošinot ātru milzīgu datu analīzi, lai identificētu draudus un uzlabotu likumsargu reakcijas spējas. Tomēr ievērojamās privātuma implikācijas pieprasa pārdomātu pārvaldību, lai saglabātu sabiedrības uzticību un ievērotu demokrātijas pamatvērtības. Pilsētu pieredze ar šīm sistēmām sniedz būtiskas mācības par atbildīgu MI spēka izmantošanu, vienlaikus aizsargājot indivīdu tiesības arvien digitālākā un savienotākā pasaulē.