Cilvēki vienmēr ir migrējuši – ne tikai fiziski pārceļoties pa vietām, bet arī pārmaiņās darba un domāšanas veidos. Katrs galvenais tehnoloģiskais revolūcijas vilnis ir veicinājis šādas migrācijas: no laukiem uz fabrikām, no muskuļiem uz mašīnām, no analogo ieradumu uz digitālajiem refleksiem. Šīs pārmaiņas ir mainījušas ne tikai mūsu darbu, bet arī mūsu identitāti un vērtību izjūtu. Pretrunīgi spilgts piemērs sākotnējā 20. gadsimta posmā ilustrē šo procesu: 1890. gadā vairāk nekā 13 000 ASV uzņēmumu ražoja zirga vilktas ratus; līdz 1920. gadam to skaits saruka līdz mazāk par 100. Vienas paaudzes laikā visa nozare izzustu, atslogojot miljoniem darba ņēmēju, saliekot kopā amatus, pārveidojot pilsētu dzīvi un ļaujot masveida kontinentālo mobilitāti. Tehnoloģiskais progress neparedz piekrišanu. Šodien, attīstoties mākslīgajai intelektai, cilvēki saskaras ar kognitīvu migrāciju. Šī pārmaiņa ir mazāk fiziska un vairāk mentāla – no uzdevumiem, kurus mašīnas ātri apgūst, uz jomām, kas pieprasa cilvēka radošumu, ētisku apsvērumu un emocionālo izpratni. Vēsture ir pilna ar šādām migrācijām. No Rūpnieciskās revolūcijas līdz digitālajai korsnei, mehānismi ir pastāvīgi prasījuši jaunas prasmes, institūcijas un stāstus par ieguldījumu, radot jaunus uzvarētājus un atstājot citus aiz muguras. **Kadrs pārmaiņu formā: IBMs “Kognitīvās Eiropas” koncepcija** 2015. gada oktobrī IBM vadītāja Ginni Rometty paziņoja par “Kognitīvo Eiropu” Gartner konferencē. Tas nebija tikai mārketinga kampanja, bet stratēģiska virziena maiņa un signāls tehnoloģiju nozarei par jaunu skaitļošanas posmu. Atšķirībā no iepriekšējiem programmējamajiem sistēmām, kas darbojās pēc cilvēka rakstītiem noteikumiem, kognitīvās sistēmas mācās, pielāgojas un pilnveidojas, izmantojot mašīnmācīšanos (ML) un dabiskās valodas apstrādi (NLP). Tās spēj infereēt, sintezēt un sadarboties. Šīs redzējuma centrā bija IBM Watson, kas 2011. gadā pārspēja cilvēku čempionus *Jeopardy!*. Taču patiesais Watsona ieguvums bija cilvēka intelekta paplašināšana – palīdzēt ārstiem analizēt tūkstošiem klīnisko pētījumu vai advokātiem izpētīt tiesu praksi – tas bija kognitīvs līdzgaitnieks, nevis aizvietotājs. Šī pārformulēšana uzsvēra partnerību pār automatizāciju, popularizējot “papildināto intelektu” nevis “sakaru intelektu”. Taču tai bija netieša atzīšana, ka kognitīvais darbs – kas agrāk piederēja baltās apkakles profesionāļiem – tagad ir pakļauts automatizācijai. Tāpat kā tvaika dzinējs aizvietoja fizisko darbu, tā kognitīvā skaitļošana sāk iekļūt valodā, diagnozē un spriedumā. IBM paziņojums bija gan optimistisks, gan skarbs: tas paredzēja nākotni, kurā cilvēka spējām ir pievienotas mašīnas, bet arī jaunas vērtību migrācijas, kurās spēka un jēgas veidošana ir grūti pieejama mašīnām – nozīmes radīšana, emocionālā rezonanse, ētiskais spriedums. Šis paziņojums iezīmēja nākamo lielo migrāciju – ne ķermeņu, bet prātu – izaicinot ne tikai prasmes, bet arī identitāti pašu. **Pirmā lielā migrācija: no laukiem uz fabriku** Lai izprastu šīs kognitīvās migrācijas unikālumu, īsi atskatīsimies uz vēsturiskajiem piemēriem. Rūpnieciskā revolūcija uzsāka pirmo masveida darba pārcelšanos – no lauksaimniecības uz rūpnieciskajām fabrikām. Tvaika dzinējs un mehānikas attīstība iztukšoja miljoniem cilvēku no lauku dzīves, pārveidojot vietējo, sezonālo un fizisko darbu par kārtīgu, specializētu un efektivitātes orientētu darbu. Šī pārmaiņa mainīja indivīda identitāti: kalēji un čībnieki kļuva par rūpnīcu daļām, ko regulēja laika skaitļi un maiņu darbs.

Prasmes, rutīnas un sociālās hierarhijas visi mainījās. Radās jaunas institūcijas: izglītība paplašinājās, lai radītu lasošus rūpniecības darbiniekus, civildienests tika pārveidots, dibināja arodbiedrības, un pilsētas pieauga – dažkārt haotiski. Tas bija traumatisks, taču jau iepriekš noteica mūsdienu mašīnu veidoto vidi. Parādījās raksturīgs modelis: tehnoloģija aizvieto, sabiedrība pielāgojas – dažkārt pakāpeniski, dažkārt vardarbīgi – līdz sasniedz jaunu līdzsvaru. Rūpnieciskā revolūcija prasīja ķermeņus; nākamā – saprātus. **Digitālā revolūcija: no rūpnīcas aizkarķa līdz biroja tornim** No 20. gadsimta vidus līdz 1990. gadiem skaitļošana radikāli pārveidoja darbu – aizvietojot mehāniskos uzdevumus ar informācijas apstrādi un simbolu manipulāciju. Klerki kļuva par datu analītiķiem; dizaineri – digitālie arhitekti. Darbs pārcēlās no fabrikām uz birojiem un beigu galā līdz pat mūsu kabatām. Zināšanu darbs kļuva par dominējošo un vēlamo, ar datoriem un izklājlapām kā jaunajiem instrumentiem. Šī migrācija pārdefinēja produktivitāti kognitīvi – atmiņa, organizācija, abstrakcija – un radīja nevienlīdzību starp tiem, kas bija apguvuši digitālos rīkus, un tiem, kas palika malā. Institūcijas steidzās: skolas apmācīja “21. gadsimta prasmēs”, uzņēmumi pārveidoja darba plūsmas, un profesionālā identitāte mainījās no darba ņēmēja uz zināšanu darba ņēmēju. Šī pārmaiņa bija mazāk traumatiska nekā rūpnieciskā revolūcija, taču tā bija tikpat būtiska. **Tagad: visdziļākā migrācija** Ieturot 21. gadsimta attīstību, pat zināšanu darbs saskaras ar automatizāciju. Šī kognitīvā migrācija izaicina mūsu uzskatus par to, kas ir neaizstājams – mūsu racionālo prātu. Mākslīgais intelekts liek mums virzīties uz mūsu unikālajām cilvēka spējām: radošumu, ētiku, empātiju, nozīmi un garīgumu. Šī migrācija ir dziļa, jo tā pārstāj tikai saskaņot ar pārmaiņām – tā mudina mūs atkārtoti atklāt savu identitāti ārpus produktivitātes un redefinēt mūsu patieso vērtību. **Pastiprināta pārmaiņa un saīsinātas adaptācijas** Katra tehnoloģiskā migrācija ir paātrinājusies. Rūpnieciskā revolūcija ilga vairāk nekā gadsimtu; digitālā revolūcija to saīsināja līdz desmitgadēm; tagad, kognitīvā migrācija, norit tikai gadus. Piemēram, lielas valodas modeļi (LLM) no akadēmiskajiem eksperimentiem dažu gadu laikā ir kļuvuši par darba vietu līdzekļiem. 2003. gadā Viljams Brīdžs norādīja, ka paātrināta pārmaiņa izaicina mūsu spēju veikt pāreju; mūsdienu temps šo izaicinājumu tikai pastiprina. Hardvra evolūcija atbilst tam: CPU izpildīja instrukcijas pēc kārtas, balstoties uz cilvēka rakstītiem noteikumiem; GPU tagad veic masveida paralēlas uzdevumus un mācās no datiem – tas paātrina skaitļošanu. Nvidia šo dēvē par “paātrinātu skaitļošanu”. **Eksistenciālā migrācija** Iepriekš tehnoloģiskās pārmaiņas ilga paaudzes; tagad tās notiek darba gaitā vai desmitgadēs. Šī pārmaiņa prasa ne tikai jaunas prasmes, bet arī dziļu pārskatīšanu par to, kas padara mūs cilvēkus. Atšķirībā no iepriekšējiem laikmetiem, mēs nevaram vienkārši apgūt jaunas rīkus vai rutīnas – mums jāmigrē uz jomām, kurās cilvēka radošums, ētiskā sprieduma spējas un nozīmes radīšana mūs definē. Mēs sastopamies ar paātrinātu ceļu, lai atklātu savu būtību ārpus automatizācijas: kas patiesībā ir cilvēks, kad intelekts vairs nav mūsu unikālais akmeņkalis?