Aplī 2025. gada sākumā Marks Zukerbergs pievērsās ASV pieaugošajai vientulības krīzei, norādot uz satraucošiem kritumiem acu pret acu kontaktu ietvaros un pieaugošo neuzticību tradicionālajām institūcijām. Viņš ierosināja, ka mākslīgā intelekta sabiedrotie un terapeiti, pielāgoti katra individuālajām emocionālajām vajadzībām, varētu sniegt pieejamāku un efektīvāku atbalstu nekā tradicionālās metodes. Zukerberga skatījums atspoguļo bažas par pieaugošo izolāciju, ko veicina mazāka kopienu pulcēšanās, reliģisko un kultūras institūciju ietekmes mazināšanās un virspusējā digitālā komunikācija. Viņš apgalvoja, ka mākslīgā intelekta sabiedrotie varētu nodrošināt personalizētas sarunas, emocionālo atbalstu un terapijas vadību 24/7, potenciāli kompensējot cilvēku aprūpētāju, terapeitu un sabiedrisko vietu trūkumu. Neskatoties uz šo solījumu, psiholoģijas un neirozinātnes eksperti brīdina par pārāk lielu uzticēšanos mākslīgajam intelektam. Cilvēku attiecības ir sarežģītas, un tajās iesaistītas emocionālas apmaiņas, fiziska klātbūtne un kopīgas pieredzes, kuras mākslīgais intelekts nevar pilnībā atdarināt. Koncepts kā spoguņa neironi ilustrē cilvēku dabisko empātijas spēju — bioloģisku procesu, ko ir grūti vai neiespējami imitēt ar artificiālo līdzekli. Turklāt, iesaistīšanās reālās pasaules sociālajos izaicinājumos veicina emocionālo izaugsmi, izturību un piederības sajūtu — elementus, ko kritiķi apgalvo, ka mākslīgā intelekta mijiedarbība patiesi nevar nodrošināt.

Viņi brīdina, ka mākslīgā inteliģence varētu radīt virspusējas emociju saiknes, pasliktinot vientulības jūtas, nevis to mazinot ilgtermiņā. Ir arī bažas, ka atkarība no mākslīgā intelekta risinājumiem varētu vājināt svarīgas sociālās infrastruktūras — kopienas centrus, garīgās veselības pakalpojumus un publiskās pulcēšanās vietas, kas ir būtiskas patiesu sociālo saikņu un atbalsta veidošanai. Resursu novirzīšana uz mākslīgo intelektu varētu vēl vairāk sašaurināt šo pamatinstitūciju struktūru. Reliģisko organizāciju kritiskais statuss, kas iepriekš veicināja kopības un mērķa sajūtu, arī piebremzē šos procesus. Kritiķi uzskata, ka nekādas ievērojamas brīvas nišas aizplūšana no šīm iestādēm būtu jārisina ar kopienas iniciatīvu, nevis tehnoloģiskiem risinājumiem. Apliecinot Zukerberga pareizo uzsvērumu par vientulības nozīmību kā steidzamu jautājumu, kas prasa inovācijas, kritiķi uzsver, ka risinājumiem jābalstās uz cilvēku savienotības un kopienas stiprināšanu. Ilgtspējīgs progress ir investīcijas sociālajā infrastruktūrā, garīgās veselības iniciatīvās un pilsoniskajā līdzdalībā, kamēr tehnoloģija ir jāizmanto kā papildinājums, nevis aizstājējs dziļām, daudzslāņainām cilvēku attiecībām. Kopsavilkumā, Zukerberga komentāri ir uzsākuši svarīgu dialogu par sarežģīto vientulības epidēmiju. Mākslīgā intelekta sabiedrotie ir ieinteresējoši un var sniegt pagaidu atvieglojumu, taču cilvēku attiecību bagātība joprojām ir nenovērtējama. Efektīva izolācijas mazināšana prasa Virzību uz cilvēkam tuvu institūciju un kopienu stiprināšanu, kas veido izturību, empātiju un ilgstošas sociālās atbalsta tīklus.